Arhīvu dokumenti un aculiecinieku atmiņas atklāj citu ainu, jo īpaši grūti veicās mežsaimniekiem. Sakopt mežus pēc vētras saviem spēkiem Latvijas mežsaimnieki nespēja, jo trūka gan darbaspēka, gan tehnikas, tādēļ Maskavā tika pieņemts lēmums postītā meža lielas platības nodot iztīrīšanai citu republiku dažādiem resoriem, vienlaicīgi atvieglojot noteikumus mežsaimniecības darbu uzskaitei.

Iebraucēju no “brālīgajām republikām” galvenā interese un motivācija bija atļauja izvest pusi no sastrādātajiem deficītajiem kokmateriāliem.  Viesstrādnieku darba uzraudzības un organizācijas vadība, saudzīgi izsakoties, kliboja. Noteikti bija arī godam paveikta darba gadījumi, bet visvairāk liecību ir par kokmateriālu masveida zagšanu un iebraucēju kriminālo un huligānisko izdarību dēļ no mežsaimniecībām izskanēja lūgumi norīkot papildu milicijas posteņus. Piemēram, Nīcas mežniecībā, kurā pilnā slodzē strādāja seši cilvēki, ieradās ap 1500 Belgorodas MRS strādnieku un ap 200 strādnieku no Ukrainas un Kaļiņingradas, un no citām vietām, un viens pēc otra uz Rīgu tika sūtīti ziņojumi par nespēju uzraudzīt un uzskaitīt izvedamo koksni, kā arī sūdzības par viesstrādniekiem, kas izcērt tikai resnākos kokus, bet atstāj izgāztos un bojātos. Liela daļa no atbraucējiem bija iepriekš sodītas personas, piemēram, tādi bija no Rostovas MRS – 30%, Kijevas MRS – 25%, Voroņežas MRS – 20%. Iekšlietu ministrs Sēja ziņo, ka „ieradušies tādi cilvēki, kuri nav paguvuši nomainīt koloniju apģērbu, ataudzēt matus, viņus no kolonijām nosūtīja tieši šurp”. Pat LKP CK sēdē komunistu vadoņi viesstrādnieku apzīmēšanai izmanto vārdu „salašņas” (сброд).  Liepāja tajā laikā bija slēgta pilsēta, kur nedrīkstēja vienkārši iebraukt, bet šie noteikumi tika ignorēti attiecībā uz tūkstošiem viesstrādnieku, kas ieradās pat bez pasēm un vispār bez jebkādas kontroles. Maskavā šī pieeja kopumā acīmredzot tika atzīta par labu un pēc 1969.gada vētras atkal Latvijā iebrauca tūkstoši viesstrādnieku, tomēr organizācija uzlabojās. Turpmākos gados viesstrādnieku piesaistīšanas praksi pārņēma kolhozi, kam trūka darbaspēka lauksaimniecības darbiem. Daudzi iebraucēji apmetās Latvijā uz dzīvi.

1960.gadu vētras Latvijas mūsdienu ainavā

Latvijas ainava, kurā dzīvojam, ir veidojusies dažādu apstākļu – dabas un cilvēka – mijiedarbībā. Ainavas redzamais veidols un neredzamais – tajā apslēptie stāsti – ir vēstījums par tās veidošanās vēsturi un palīdz saprast, kādēļ Latvija ir tāda, kāda tā ir. Daba pati savas rētas sadziedē ātri, atgriežoties mūžīgajā dinamiskajā līdzsvarā. Šodienas Latvijas ainavā mēs varam redzēt tiešas 196o.gadu vētru atstātās pēdas, bet tās galvenokārt ir politisko lēmumu izraisītas. Ir iespaids, ka abas vētras, kas viena otrai sekoja ar tik īsu starplaiku, cilvēkus beidzot pārliecināja par dabas spēku un viņi sāka domāt par saprātīgāku piekrastes teritorijas apsaimniekošanu un plānošanu. Piemēram, pēc 1969.gada vētras, kad cieta Jūrmala un Rīga, sākās zinātniski pamatota piekrastes kāpu nostiprināšana un apstādīšana ar krūmiem. Ņemot vērā cilvēku upurus, tika nodibināta Slīcēju glābšanas biedrība.

Starp nozīmīgākajām makrolīmeņa ietekmēm mežu ainavās jāmin Maskavā pieņemtais lēmums lielu daļu no Latvijas mežu fonda ieskaitīt I kategorijas mežos, t.i., mežos ar pastiprinātu aizsardzības režīmu. Šī iemesla dēļ turpmākās desmitgadēs samazinājās ciršanas apjomi un ir palielinājušies kopējie koksnes krājas apjomi.

Lielā vētra 1960.gadu padomju ekonomikas pārmaiņu periodā bija akselerators, kas neatgriezeniski mainīja dienvidrietumu piekrastes zvejnieku kultūrainavu. Vētras sadragātā piekrastes zvejas infrastruktūra Papē un Bernātos bija iemesls mazrentablo, bet tūkstošiem gadu praktizēto zvejniecību pārtraukt uz visiem laikiem. Un notika tā, kā rakstīja Egons Līvs: “Tālās leišmales [Papē] zvejnieki izklīda, laivas krastā lēni trupēja, līdz tās beidzot sadedzināja malkā. Zvejnieku vietu ciemā ieņēma vistkopji…”. Tajā laikā gan Pape, gan Bernāti kā brigādes piederēja industriālās zvejas milzim Liepājas zvejnieku kolhozam “Boļševiks”, kas smēla nesalīdzināmi apjomīgākus lomus Džordžijas sēklī un citos tālos ūdeņos, kur zvejnieki nopelnīja daudz vairāk. Sentimenta par zvejniecības tradīciju zudumu Papē un Bernātos “Boļševikam” nebija. Savukārt Jūrmalciemā ļaudis, kas par sevi paši pieņēma lēmumus, ātri vien ar laivu remontmeistara J.Smāģa palīdzību saremontēja zvejas laivas, pēc robežsargu pieprasījuma salaboja dzeloņdrāšu žogu ap kuģīšu piestātni un jau nākamajā, 1968.gadā, zvejas apjoma plānu izpildīja par 107%. Nelielu zvejas kuģīšu piestātne te arvien pastāv.

 

 

  • Stūre I., Gustiņa L. 20.gs. 60.gadi – pārmaiņu laiki Latvijas dienvidrietumu piekrastes zvejniekciemos. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis “A” daļa (sociālās un humanitārās zinātnes), 2015. gads 69. sējums 3./4.numurs Pieejams tiešsaistē: http://www.lza.lv/LZA_VestisA/69_3-4/2_Inese%20Sture,%20Lauma%20Gustina.pdf
  • Stūre I., Gustiņa L. Lielās vētras un meži 1960.gadu Latvijā. Grām.: Cimermanis, S. (red.). Kultūrvēstures avoti un Latvijas ainava. Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2011. 126.–164. lpp. (Letonikas bibliotēka).