Klimata pārmaiņas Latvijā – vidējā temperatūra turpinās augt.

Autori: Anda Boša (LTV Ziņu dienesta žurnāliste), LSM.lv

21.gadsimta pirmā desmitgade Latvijā bijusi siltākā visā meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Tā liecina Nacionālās enciklopēdijas klimata pētījums. Pētnieki norāda, ka vidējās temperatūras lēnām, bet pastāvīgi palielinās, un prognozes liecina, ka šādas tendences turpināsies arī nākamajos gados.

Sinoptiķe televīzijā

Mums ir ļoti mainīgi laikapstākļi, visu laiku jādomā, jārēķina, jāprognozē, jāvēro situācija. Būt sinoptiķim Latvijā ir ļoti interesanti, šis darbs noteikti nav garlaicīgs un vienmuļš!”, saka Rasma Kleinberga.  Netipiski savai profesijai viņu var saukt par leģendāru televīzijas cilvēku, jo laikapstākļus sinoptiķe komentēja gandrīz 30 gadus.

Latvijas Televīzijā Rasma Kleinberga sāka strādāt 1965.gadā un laika ziņas viņas pārziņā bija līdz pat 90.gadu sākumam.

“Laikapstākļu kartes mēs zīmējām paši – visu ar savu roku,” Rasma Kleinberga stāsta par sava darba specifiku. Datorprogrammu, kas šodien meteorologiem palīdz ikdienas darbā, vērojot un prognozējot laikapstākļus, Rasmas Kleinbergas laikā nebija.

“Tad ar savu karti atnācu uz televīziju, iestiprināju to studijas statīvā un ar kociņu rādīju, kur cikloni un anticikloni pārvietojas, kādas izmaiņas gaidāmas tuvākajās dienās un nedaudz pastāstīju arī, kāds laiks gaidāms nākamajā nedēļā. Sākumā mēs laika ziņas komentējām tikai piektdienās – vienu reizi nedēļā visu vajadzēja izstāstīt,” atceras Kleinberga.  Sinoptiķe ļoti labi atceras Latvijas vēsturē stiprākās piedzīvotās vētras, kad 1967.gada oktobrī vēja ātrums brāzmās sasniedza 48 metrus sekundē (m/s), bet 1969.gada novembrī 44 m/s. Mežos milzīgās platībās krita koki, lūza stabi, pa gaisu lidoja jumta segumi. Jūrmalā milzīgi viļņi skaloja piekrasti, kioskus noskaloja, Bulduru glābšanas stacijas aiznesa jūrā, bet slavenajai kafejnīcai “Jūras pērle” izskaloja pamatus,” Rasmas Kleinbergas profesionālā atmiņa ir lieliska. “Rīgā ūdens līmenis cēlās, jo stiprie ziemeļrietumu vēji dzina milzīgas ūdens masas uz Rīgas līča dienvidiem, gandrīz apturot Daugavas un Lielupes tecējumu, līdz ar to strauji cēlās ūdens līmenis un appludināja zemākās vietas,” stāsta meteoroloģe.

Klimata pārmaiņas

Analizējot gadu desmitu temperatūru svārstības, redzams, ka Latvija – līdzīgi kā citas pasaules valstis – sasilst. Nedaudz un lēni, tomēr temperatūra stabili pieaug. Piemēram, Rīgā 1961.gadā fiksēta gada vidējā gaisa temperatūra 7,2 grādi. Ir gadi, kad tā samazinājusies, taču, piemēram, 2016.gadā bijusi 8,3 grādi. Izrādās – tiem, kas saka, ka pirms 30 un 40 gadiem bija īstas ziemas, nedaudz tomēr taisnība, atzīst klimata pētniece, Latvijas Universitātes asociētā profesore Agrita Briede. Toreiz ziemas bija noturīgākas. Zemākās temperatūras tika novērotas janvāra mēnesī, savukārt tagad mēs pārvirzāmies, redzam, ka zemākās temperatūras tiek novērotas februāra mēnesī un arī tikai īslaicīgi. Decembris vispār kļuvis par tādu kā priekšziemu,” saka Briede. Klimata pētnieki izrēķinājuši – 7 no 10  meteoroloģisko novērojumu stacijām kopš 1961.gada fiksēts sala dienu skaita nozīmīgs kritums. Piemēram, Rīgā sala dienu skaits 50 gadu laikā samazinājies pat par 40 dienām. Karsto vasaras dienu skaits gan īpaši nepalielinās, taču pieaug tropisko nakšu skaits, kad temperatūra diennakts tumšajā laikā var sasniegt pat 25 grādus. Klimatoloģe Agrita Briede saka: “Prognozes liecina, ka šīs pakāpeniskās temperatūru izmaiņas būs. Daba ir spējīga tām piemēroties, taču brīžos, kad sastopamies ar ekstremālām dabas parādībām, tām piemēroties ir jau daudz grūtāk. Tās ir visgraujošākās, vispostošākās, piemēram, plūdi vai karstuma viļņi.  Tik īsā laikā piemēroties šādiem dabas untumiem nevar ne cilvēks, ne daba”.  Klimata pētnieki brīdina, ka šādas ekstrēmas dabas parādības var notikt biežāk. Arī agrāk klimats ir mainījies”, atzīst profesore Agrita Briede, “taču nekad agrāk mēs neesam redzējuši tik straujas klimata un temperatūru izmaiņas, kā pēdējos 10, 20, 30 gados. Bet ekstremālās dabas parādības nav iespējams prognozēt. Sinoptiķe Rasma Kleinberga arī atceras vairākus piemērus, kad viņas profesionālajā dzīvē bija vērojami šādi ekstremāli notikumi. Vienreiz vasarā bija tā, ka milzīgi stiprs vējš, virpulis Liepājas rajonā iztukšoja zivju dīķi. Uznāca tāds negaisa virpuļviesulis, ka vienu nelielu traktoriņu pat pacēla gaisā un panesa nedaudz uz priekšu”. Taču šādas ārpusnormas parādības – kaut gan profesionālu interesi raisošas –  Rasmai Kleinbergai īpaši nepatīk. Laika ziņām viņa seko līdzi katru dienu. Taču šobrīd svarīgākais ir 6 mazbērnu auklēšana.

Latvijā reģistrētie meteoroloģiskie ekstrēmi un neparastas klimata parādības.

Par to, cik nopietna problēma ir klimata pārmaiņas, kāpēc no tām vairāk cieš attīstības valstīs, kādas ir šo pārmaiņu izpausmes un kā mēs tās varam ierobežot, kā arī par to, kāpēc nepiekrīt daudzkārt dzirdētajam apgalvojumam, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, intervijā Rūtai Kesnerei stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeogrāfijas nodaļas vadītāja, profesore Agrita Briede.

Cik nopietna problēma ir klimata pārmaiņas? Kā raugāties uz argumentiem, ka klimats attīstās cikliski un pašreizējā temperatūras paaugstināšanās ir tikai viens šāds cikls, par kuru nav jāuztraucas?

Klimata pārmaiņas viennozīmīgi notiek, par to šaubu nav. Tas, cik lielā mērā šīs pārmaiņas izraisa dabiski spēki vai antropogēnas (cilvēku izraisītas) ietekmes, ir cits jautājums. Taču es uzskatu, ka abas šīs ietekmes ir komplicētas un cieši saistītas. Jāteic, ka starptautiskās zinātniskās klimata pētnieku konferencēs neviens vairs nediskutē par to, vai klimata pārmaiņas notiek, jo par to visi pētnieki ir vienojušies. Tas atspoguļojas arī pētījumos un sagatavotajos ziņojumos. Aktuāls ir jautājums, kā tās ierobežot. Protams, ja mēs skatāmies vairāku desmitu tūkstošu gadu vēsturi, tad ir bijuši periodi ar augstāku un zemāku temperatūru, taču šī ciklu nomaiņa ir bijusi ļoti ilgā laika posmā. Mūsdienās šīs pārmaiņas notiek ļoti strauji.

Vai ar klimata pārmaiņām mēs saprotam tikai temperatūras paaugstināšanos?

Ne tikai. Temperatūras paaugstināšanās nes līdzi vairākas būtiskas norises. Tā ir arī jūras līmeņa paaugstināšanās, ledāju kušana, karstuma un sausuma periodu pieaugums. Augstāka temperatūra padara siltāku atmosfēru, kas savukārt rada vairāk tvaiku, kas ietekmē ūdens aprites ciklus. Ja mēs runājam par vētrām un tropiskajiem cikloniem, tad katru atsevišķu gadījumu nevaram automātiski saistīt ar klimata pārmaiņām, taču, ja analizējam šo postošo dabas parādību intensitāti un atkārtošanās biežumu, tad saistība ir.

Cik ilgs ir laiks, kopš mēs varam runāt par klimata pārmaiņām?

Minimālais normas periods ir trīsdesmit gadu. Klimatā mēs nevaram ņemt desmit gadu novērojumu virkni, jo ir šie klimata cikli, kas var būt arī īsāku periodu, piemēram, divi vai trīs gadi. Tādēļ, lai iegūtu objektīvu vidējo rādījumu, jāņem garāks laika periods, kurā šīs svārstības – temperatūras kāpumi un kritumi – līdzsvarojas.

Kādi ir pēdējie trīsdesmit gadi?

Klimatoloģijā mēs šos trīsdesmit gadu periodus skatāmies, sākot no 1961. gada līdz 1990. gadam, tad no 1971. līdz 2000. gadam, tad no 1981. līdz 2010. gadam. Respektīvi, tiek iets ar soli – desmit gadi trīsdesmit gadu periodā. Ir redzams, ka vidējā temperatūra pieaug. Latvijā no 1971. līdz 1990. gadam tā bija 5,8 grādi, no 1981. līdz 2010. gadam tā pieaugusi jau līdz 6,1. Tātad kāpums bijis par 0,3 grādiem desmit gadu laikā, kas ir gana daudz.

Tad mēs nevaram cerēt, ka, piemēram, pats no sevis pēc desmit gadiem nomainīsies klimata cikls un temperatūra pazemināsies?

Tik īsā laika periodā noteikti ne. Ja runājam par 10 000 gadu periodu, tad varbūt tas tā varētu būt. Iespējams, viens gads varētu būt ar zemākām temperatūrām, taču trīsdesmit gadu periodā tas kopējo tendenci neizmainīs. Kā jau teicu, minimālais atskaites punkts ir trīsdesmit gadu ar soli desmit gadu.

Kāpēc Latvijas iedzīvotājiem jāuztraucas par klimata pārmaiņām, ja vismaz pagaidām tās tieši mūsu dzīvi ietekmē visai maz?

Mēs, protams, dzīvojam ģeogrāfiski labvēlīgā vietā, kur klimata pārmaiņas tā asi neizjūtam. Taču mēs nevaram sevi nodalīt no pārējās pasaules. Mēs nevaram izbēgt no tā, ka vētras periodiski mums būs un būs arī postījumi, kādi daudziem vēl ir atmiņā no 2005. gada vētras, ko izraisīja orkāns Ervīns. Ogļskābo gāzu emisijas pasaulei ir kopīgas, gaisa masas mēs nevaram nodalīt tīri teritoriāli, atmosfēra mums ir viena. No ekstremālo parādību atkārtošanās biežuma Skandināvija un Baltija ir labvēlīgāks reģions nekā, piemēram, Dienvideiropa, kur vasarās ir lieli karstuma viļņi, vai Āzija ar biežiem ekstremāliem plūdiem.

Kādas ir redzamākās klimata pārmaiņu izpausmes? Ir viedoklis, ka tās visvairāk jūtamas nevis attīstītajās, bet attīstības valstīs. 

Jā, tā ir. Ja mēs runājam par dabas katastrofām, tad lielākos postījumus radījuši plūdi un vētras, kā arī tropiskie cikloni. Tās, protams, ir dabiskas parādības un nav saistītas ar klimata pārmaiņām, taču ar tām ir skaidrojama šo parādību intensitāte.

Tātad klimata pārmaiņu izpausmes ir nevis pašas jūsu tikko pieminētās dabas katastrofas, bet to intensitāte?

Jā, intensitāte un atkārtošanās biežums. Ja runājam par tādām attīstības valstīm kā Indija un Pakistāna, kur 2014. gadā bija desmitgades spēcīgākie plūdi, tad šajās valstīs okeāna piekrastes apdzīvotības blīvums ir daudz augstāks nekā attīstītajās valstīs, tāpēc plūdu gadījumā ir arī vairāk upuru. Jebkurā gadījumā vairāk cieš tās valstis, kuras ir ļoti blīvi apdzīvotas. Turklāt attīstītajām valstīm ir vairāk līdzekļu, ko ieguldīt atbilstošas infrastruktūras, piemēram, dambju un viļņu lauzuma zonu vai krāvumu, izbūvē. Nabadzīgākas valstis vienkārši to nevar atļauties, jo tie ir ļoti lieli ieguldījumi.

Pēc pēdējiem lielajiem plūdiem Klusajā okeānā daudz tika runāts par to, ka tik daudz upuru bija tāpēc, ka nebija agrīnās brīdināšanas sistēmas. 

Jā, Atlantijas okeāna reģionā šādu sistēmu ir daudz vairāk nekā Klusajā un Indijas okeānā.

Ja runājam par Latviju, tad biežās vētras rudeņos un ziemās, kad tiek lauzti koki un mājsaimniecības paliek bez elektrības, arī ir klimata pārmaiņu sekas?

Ar klimata pārmaiņām tiek saistīts vētru intensitātes pieaugums. Tuvajā nākotnē – 30–50 gados – netiek prognozēts, ka Latvijā pieaugs vētru atkārtošanās biežums. Dabā mēs redzam, ka izmainās bioloģiskā daudzveidība. Piemēram, ihtiologi konstatējuši, ka pie mums aizvien vairāk parādās siltumu mīlošas zivis –  zandarti, sudrabkarūsas, bet kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem samazinājušās tādas zivju sugas kā repši un ezeru salakas, tas notiek kompleksā eitrofikācijas un klimata pārmaiņu ietekmē. Jāņem vērā, ka ūdens temperatūras paaugstināšanās vasarās var radīt labvēlīgus apstākļus zilaļģu pieaugumam, kas pie augstas koncentrācijas var būt arī toksiskas.

Pēdējos gados Latvijā teju katru vasaru gaisa temperatūra kādu brīdi turas ap 30 grādiem. Cik tas ir adekvāti mūsu klimatam un vai ir saistīts ar klimata pārmaiņām?

Par šādiem karstuma viļņiem mēs runājam, ja maksimālā temperatūra piecas dienas pēc kārtas pārsniedz vidējo maksimālo temperatūru par pieciem grādiem. Atsevišķi var runāt par tādu ekstremālo parādību kā tropiskās naktis. Visvairāk šādu tropisko nakšu, kad vidējā temperatūra arī naktī nenokritās zem 20 grādiem, bija 2010. gada vasarā un visvairāk šo nakšu bija tieši Rīgā. Tāpēc, statistiski analizējot datus, var teikt, ka Rīgā pieaudzis tropisko nakšu skaits. Tomēr atšķirībā no, piemēram, Francijas Latvijā nav novērota  tendence pieaugt karstuma viļņiem un to ilgumam divu un vairāk nedēļu garumā.

Tātad var teikt, ka Latvijā klimata pārmaiņu izpausmes ir mērenas?

Jā, turklāt mēs varam izmantot šo klimata pārmaiņu plusus, piemēram, tūrismā, kad arī Baltijas jūra, ne tikai Vidusjūra, vasarās varētu kļūt par tūristu iecienītu atpūtas vietu. Taču es neizslēdzu, ka karstuma dēļ jūrā var savairoties zilaļģes, kas nevienam viesim nepatīk.

Ja klimata pārmaiņas ir neapstrīdams fakts, tad kā jūs vērtējat jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojumu par vēlmi izstāties no Parīzes nolīguma par klimata pārmaiņu mazināšanu, lai nebremzētu ekonomisko izaugsmi? Viņš arī paziņojis, ka ASV ogļrūpniecība turpinās attīstīties.

Tas ir diezgan neprātīgi, es arī šaubos, vai viņš vienpersoniski var atcelt jau iepriekš panāktu vienošanos. Tiesa, pārsteigumi var būt, jo par Parīzes nolīgumu ir panākta konceptuāla vienošanās no visām pasaules valstīm, taču dokumentu parakstīt paredzēts tikai nākamā gada aprīlī. Es gan sliecos domāt, ka tā no Trampa puses ir tikai skaļa retorika. Nenoliedzami un pozitīvi ir tas, ka ASV daudz līdzekļu iegulda modernās ogļu ieguves un pārstrādes tehnoloģijās, kas rada maz siltumnīcefekta gāzu emisiju. Tas arī ir veids, kā attīstīt ekonomiku, taču darīt to videi draudzīgā veidā.

Kas ir galvenie klimata pārmaiņu iemesli, ja runājam par cilvēku darbību?

Tas ir siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugums, kuru rada gan cilvēku skaita palielināšanās uz zemes, gan transports un ražošana, plašāk sakot, visa patēriņa infrastruktūra.

Tātad klimata pārmaiņas nevar apturēt, tikai ierobežot?

Jā, ne velti Parīzes nolīgumā tiek runāts, ka nedrīkst pieļaut temperatūras palielināšanos vairāk par diviem grādiem.

Ja šie liktenīgie divi grādi tiks pārsniegti, kādas tam būs sekas un cik ilgā laika posmā mēs tās sajutīsim?

Domāju, ka precīzi minēt visas sekas nav iespējams, taču tas, ka procesi dabā un arī atmosfērā tiks ļoti ietekmēti, ir nenoliedzami. Augstākas temperatūras var izsaukt ķēdes reakciju – tās ietekmēs okeānus, laikapstākļu sistēmas, sniegu un ledu, augu un dzīvnieku valsti. Ir pat aprēķini un modeļi, kas paredz, ka pie ogļskābās gāzes apjoma četrkāršošanās var tikt apstādināts lielais aprites loks pasaules okeānā.

Vai riskus klimata pārmaiņu ierobežošanai nerada tas, ka daudzās attīstības valstīs, piemēram, Indijā, notiek strauja ekonomikas izaugsme, kas prasa lielāku resursu patēriņu?

Pagaidām tām emisiju samazināšanā ir noteikti mazāki mērķi nekā attīstītajām valstīm, taču, sasniedzot noteiktu līmeni, arī šīm valstīm būs tādi paši uzdevumi kā citām. Pašlaik šīm valstīm, ņemot vērā to attīstības stadiju, ir zināmas privilēģijas. Taču, ekonomiskajiem līmeņiem izlīdzinoties, arī spēles noteikumi kļūs vienādi.

Kas ir tie primārie instrumenti, ar kuru palīdzību iespējams mazināt klimata pārmaiņas?

Vispirms jau tā ir valstu vienošanās par emisiju samazināšanu. Tā ir arī ražojošo uzņēmumu apņemšanās mazināt emisijas, ieviešot jaunas, videi draudzīgas ražošanas tehnoloģijas. Vislielākie emitētāji ir rūpniecība, lauksaimniecība un transports. Tāpat jācenšas pēc iespējas mazināt radīto atkritumu apjomu.

Vai emisiju mazināšanu rūpniecībā un lauksaimniecībā ir iespējams savietot ar ekonomisko izaugsmi, vai šīs lietas nav pretrunā?

Tās noteikti ir iespējams savietot. Ne velti aizvien aktuālāks visā pasaulē kļūst jēdziens “oglekļa mazietilpīga ekonomika un attīstība”. Emisiju samazināšana var būt arī stimuls ekonomikas attīstībai, jo tās ir investīcijas modernās tehnoloģijās vai elektromobiļos transportā, tie ir arī ieguldījumi ēku siltināšanā un citos energoefektivitātes pasākumos. Te liela nozīme ir arī pašvaldībām, kuras atbalsta energoefektīvus uzņēmumus.

Kas ir tie trīs ieradumi, kuri būtu jāmaina katram indivīdam, kurš vēlas atbildīgi pieiet vides jautājumiem un ar savu rīcību neradīt lieku piesārņojumu un emisijas?

Vispirms jau tā ir atkritumu šķirošana, ko nebūt ne visi dara. Jādomā arī par to, kā mazināt saražoto atkritumu apjomu, jo, piemēram, Eiropā daudz pārtikas tiek vienkārši izmesta. Tad noteikti arī energoefektīvu tehnoloģiju lietošana. Vairums no mums grēko arī savos transporta ieradumos, pārāk maz tiek izmantots sabiedriskais transports, pārāk bieži – privātās automašīnas.

Redzat iespēju situāciju mainīt ar nodokļu politikas palīdzību?

Jā, tas, ka varētu būt lielāki nodokļi daudz emitējošām automašīnām, jau ir iestrādāts politikas plānošanas dokumentos. Protams, jāraugās arī uz pirktspēju, taču runa nav tikai par veciem transporta līdzekļiem, jo Latvijā tiek pirktas jaunas mašīnas, kuras ir vienas no jaudīgākajām un visvairāk resursus patērējošām Eiropas Savienībā.

Kā vērtējat, cik apzinīgi vides jomā ir mūsu uzņēmēji?

Sākšu ar to, ka, manuprāt, daudzviet uzņēmumos ir neprecīza siltumnīcefekta gāzu emisiju uzskaite. Respektīvi, visas emisijas netiek uzskaitītas, un uzņēmumiem savā darbībā būtu jācenšas izmantot pēc iespējas modernākas tehnoloģijas, kas rada mazāk emisiju. Mani ļoti uztrauc arī lielie siltuma zudumi no siltumtrasēm, arī no ēkām.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka Latvija ir viena no zaļākajām šā vārda visplašākajā nozīmē valstīm pasaulē?

Tam es negribētu piekrist, jo ne visi politikas dokumentos ierakstītie pasākumi tiek arī veiksmīgi īstenoti.

Arī Latvijas iedzīvotāji laikapstākļus mūsu valstī nereti novērtē kā izteikti mainīgus. Arvien biežāk tiek piedzīvotās īsākas ziemas, biežāki plūdi, kas nodara postu mājām, vasarnīcām un citam īpašumam, karsts un agrs pavasaris, vēss laiks jūnijā, kas mijas ar karstuma periodiem citos vasaras mēnešos u.c.

Tomēr dabas zīmju un laika apstākļu vērotājam Vilim Bukšam ir pozitīvāks skatījums uz klimata pārmaiņām. V. Bukšs uzskata, ka patlaban nekādas būtiskas un šokējošas klimata pārmaiņas nav novērojamas, jo laikapstākļu svārstīgums nav nekas īpašs un jauns šajos laikos. „Manos vērojumos klimata pārmaiņu atšķirības ir minimālas. Protams, jāņem vērā konkrēta vieta, kur veikti novērojumi un mērījumi. Taču Latvijas austrumu pierobežā pēdējo 30 gadu laikā esmu novērojis tikai to, ka aukstāki vai siltāki gadalaiki pēdējos gados ir mazāk noturīgi un biežāk mainīgi. Ja ir aukstas ziemas, tad pēc diviem, trīs gadiem tās mainās uz siltākām. Vienīgā atšķirība ir tā, ka šis noturīgo auksto ziemu posms ir īsāks, kā tas bija pirms 30 un vairāk gadiem,” skaidro V.Bukšs.