SUDRABAINI MĀKOŅI (NLCs), novērojumi.

Šajās bildēs var redzet sudrabainus makoņus (NLCs) kas noveroti jūnija un jūlija naktīs  Rīgā, Zolitudē. Ipaši naktīs uz 14 un 15 jūliju  tie makoņi bija ļoti izteikti un spilgti un bija vērojami kadas 2 stundas .

Sudrabainie mākoņi (pazīstami arī kā mezosfēras mākoņi) – reti atmosfēras mākoņi, kurus var redzēt tikai krēslas laikā un tikai mērenajos un polārajos platumos. Labāk tie ir redzami vasarā starp 50° un 60° platumiem gan ziemeļu gan dienvidu puslodē.
Tie ir visaugstāk novietotie mākoņi Zemes atmosfērā; veidojas mezosfērā 85 (no 80 līdz 100) km augstumā (tuvu pieņemtajai kosmiskās telpas robežai) un redzami tikai tad, kad tos apspīd Saule, atrodoties zem horizonta un kad nekādus citus mākoņus tā vairs neapspīd. Dienā mākoņi nav redzami pārāk gaišās gaismas dēļ. Tie ir tik caurspīdīgi, ka dienā tiem cauri spīd ne tikai Saule, bet arī Mēness un zvaigznes.
Sudrabainie mākoņi pilnībā nav izpētīti. Cik zināms, sudrabainos mākoņus 1885. gadā pirmoreiz novēroja britu astronoms T.V.Bekhauss, un iespējams, ka tie agrāk nav pastāvējuši. Divus gadus iepriekš – 1883. gadā – Indonēzijā notika Krakatau vulkāna izvirdums, un tā pelni tika izsviesti augstu atmosfērā. Daudzas daļiņas nenonāca atpakaļ uz zemes un no tām veidojās sudrabainie mākoņi. Tie atmosfērā saglabājās arī turpmāk, turklāt tiek uzskatīts, ka sudrabaino mākoņu veidošanās saistīta ar metānu, kurš izdalījies atmosfērā kopš rūpnieciskās revolūcijas laikiem. Atmosfēras augšslāņos metāns pārvēršas ūdens tvaikā, kas kalpo par mākoņu saistvielu. Turklāt šķiet, ka tie sākuši izplesties. Bekhausa laikā sudrabainie mākoņi bija redzami tikai uz ziemeļiem no 50. platuma grāda, bet mūsdienās tie novēroti pat pie 40. ziemeļu platuma grāda. 1978. gadā bija arī izteikts viedoklis, ka sudrabainie mākoņi ir tikai optiskais efekts, kurš līdzinās mirāžai. Bieži mākoņus saista ar Tunguskas meteorīta katastrofu. Pēdējie pētījumi rāda, ka iespējamais mākoņu veidošanās iemesls varētu būt kosmiskie putekļi un meteorīti, kuri tiek iznīcināti tieši šajā augstumā. Tomēr visi mēģinājumi izskaidrot mākoņu ģeogrāfisko izplatību un novērošanas laiku ir bijuši neveiksmīgi. Sudrabainie mākoņi kalpo arī kā viens no galvenajiem informācijas avotiem par gaisa masu kustību atmosfēras augšējos slāņos.
Sudrabainie mākoņi ir astronomiska parādība. Šie mākoņi neiederās pie parastām meteo parādībām galvenokārt dēļ tā, ka tie redzami naktīs, un tie atrodas vidēji 80km augstumā (kas jau skaitās kosmosā). Tad lūk, šī parādība ir viegli novērojama arī Latvijā. Katru gadu, sākot ar pavasari, beidzot rudeni.
Kā atpazīt sudrabainos mākoņus?
Viņi spīd tumsā. Parastie mākoņi ir kā tumši silueti (ja vien tos no apakšas neizgaismo pilsēta vai tikko norietējusī Saule). Savukārt sudrabainie mākoņi ir gaiši, pārsvarā sudrabainā gaiši zilā krāsā. Tiem ir viļņains raksts, gluži kā smiltīm seklajā jūras piekrastē. Arī dienā ko līdzīgu var redzēt parastos mākoņos, bet tie ir baltā krāsā, un daudz tuvāk mums. Savukārt naktī šī parādība ir tiešām smuka, reizēm sasniedzot monstrozus izmērus un spožumu, ka tos vienlaicīgi var redzēt daudzās valstīs (80km augstums dod samēra plašu skatupunkta leņķi).